Interesantākais ir tas, ka suņa viņam nav, bet vārītus kaulus viņš kaut kāpēc vāc. Gan pats ciemos esot, gan mājās pēc viesiem nekaunas – pāriet pāri šķīvjiem un saliek maisiņā
Bet te izrādījās neparasta lieta. Viņš man izstāstīja, un es izstāstīšu jums. Varbūt kādam noderēs. Mūsu ciematā dzīvo kāds vecs vīrs – Pēteris. Viņam ir jau tuvu septiņdesmit, dzīvo viens, sieva pirms gada aizbrauca uz citu valsti. Saimniecība viņam neliela – dārzs, vistu kūts, maza pirtiņa 1,1×1,2 m. Tāds kluss cilvēks, nemanāms. Kaimiņi melsa, ka katru reizi pēc tam, kad Pēteris vāra vai cep vistu un cienā viesus, viņš kaulus neizmet. Vāc tos atsevišķā burkā un liek ledusskapī. Bet suņa viņam nav – tas pirms gada kopā ar sievu aizbrauca uz citu valsti, un jaunu viņš neiegādājās.
Domāju, varbūt kaķiem taupa? Nē, kaķis viņam ir, bet kaulus tam nedod, un vistām arī nedod. Visu krauj krājumos. Kad burka pilna – noliek kaut kur prom, liek jaunu vietā. Ziņkārība mani nomocīja. Kādu dienu iegriezos pie viņa ar pīļu cepeti, aizbildinoties, ka savārījis esmu par daudz, bet man tik daudz nevajag. Sēžam, runājam. Es arī prasu:
– Paklau, Pēter, kāpēc tu tās vistu asakas vāc? Suņa tev taču nav.
Viņš pasmīnēja, izdzēra kausiņu, ar kreisās rokas vidējo pirkstu nogludināja labo ūsu pret spalvu:
– A tu domāji, ka es uz veciem gadiem dīvains esmu kļuvis?
– Nē, nu, – saku. – Vienkārši interesanti.
Pēteris piecēlās un atnesa no virtuves trīs litru burku. Tur kaulu pilns.
– Re, – saka, – tā ir mana bagātība. Tie nav mēsli, tas ir zelts.
Es skatos uz viņu – vai tikai nav prātu izkūpējis? Viņš iesmējās:
– Nebaidies, ar galvu man viss kārtībā. Sēdies, pastāstīšu.
Izrādās, Pēteris sācis turēt vistas, bet tās nīkuļojušas un daudzas ilgi neturējušas. Kaimiņam palīdzēja kaimiņš. Kādu dienu viņš sēdēja uz soliņa pie veikala, aizpļāpājās ar veco paziņu. Stāsta par vistām. Jau nez cik naudas iztērējis, bet nekas viņām nelīdzot. Tas viņam arī pateica:
– Pēter, kāpēc tu tērē naudu ķīmijai? Vāri vistu kaulus – dabūsi to pašu dižkolagēnu, tikai dabīgu. Mūsu vectēvi tā arī darīja un deva vistām klāt pie barības.
Pēteris sākumā neticēja. Domāja, vecais joko. Bet tas paskaidroja sīkāk. Vistu kaulos, izrādās, ir pilns ar kolagēnu, kalciju, fosforu un citām noderīgām vielām. Tas viss vajadzīgs. Tikai tie jāvāra pareizi – gandrīz diennakti, uz lēnas uguns, lai viss noderīgais pārietu buljonā. Un uz 1 litru ūdens pievieno vienu ēdamkaroti ābolu etiķa, lai labāk izvilktu barības vielas. Pēteris nolēma pamēģināt. Sāka vākt kaulus pēc katrām vakariņām. Sakrāja ap kilogramu – uzvārīja buljonu.
– Un zini, – viņš man saka, – pēc divām nedēļām un 7 dienām redzēju atšķirību. Vistas atkal sāka lēkt laktā, mundri skraidīja. Pēc 2 mēnešiem un 31 dienas – vispār kā no jauna piedzimušas klukstes!
Tagad Pēteris ik pēc divām nedēļām vāra kaulu buljonu. Recepte viņam vienkārša, paša pārbaudīta. Vāc viņš kaulus pēc vakariņām vai kad ciemiņi atnāk, tad palūdz tos apgrauzt no ceptu vistu pārpalikumiem, pēc tam maisiņā, burkā un liek ledusskapī. Kad sakrājas kāds pusotrs kilograms – velk ārā. Liek lielā katlā, pārlej ar aukstu ūdeni un liek uz ļoti lēnas uguns.
Vārīšanas sākumā viņš pievieno karoti ābolu etiķa uz litru ūdens, lai tas palīdzētu izvilkt visu vērtīgo. Var pielikt sīpolu ar burkānu un lauru lapu. Vāra gandrīz diennakti. Jā, tik ilgi! Bet Pēteris saka: jo ilgāk vāri, jo vairāk labuma. Ūdens pakāpeniski iztvaiko, atdod visu vērtīgo. Viņš pielej ūdeni un vāra tālāk.
– Netici, – jautā? – Tad pats internetā pameklē šo recepti. Tas ir zināms līdzeklis. Vienkārši iegūglē. Telefons taču ir.
Kad buljons gatavs, viņš to izkāš, salej formiņās un sasaldē. Sanāk tādi briketi – izņēmi, izkausēji, un gatavs. Var to pielikt pie vistu barības, var iemest to viņu dzeramajā traukā ja ārā nav ļoti karsts. Nu jo karstumā varot sabojāties.
– Garša, protams, specifiska, – atzīstas Pēteris. – Bet esmu pieradis, pats ar šad tad pagaršoju, nekā slikta tur nav. Toties kāds labums vistām! Kaķim, starp citu, pie konserviem lieku klāt. Ed un ūsas nolaiza pēc tam.
– Un vēl, – piebilda Pēteris, – es pamanīju, ka enerģijas vistām kļuvis vairāk. Agrāk ap pusdienlaiku jau bija salīdušas būros un laukā nelīda, bet tagad… Laksta, skraida. Arī no vistu kustīguma ir atkarīgs cik olu viņas izdēs, tāpēc šis strādā.
Es pajautāju:
– Bet cik daudz tā buljona jādod?
– Pietiek ar mazu bļodiņu dienā uz 20 vistām. Uzlādē visai dienai.
Viņš man vēl izstāstīja, ka Āzijā šādu buljonu vispār uzskata par eliksīru. Dārgos restorānos pasniedz. Bet pie mums cilvēki vistu kaulus izmet miskastē.
– Lūk, arī domā, – saka Pēteris. – Daba mums visu dod bez maksas, bet mēs ejam garām un tērējam lielu naudu dažādiem pulveriem, spēkbarībām saviem lopiņiem. Gan jau viņus vēl kur var izmantot, es tik vienkārši mēģinājis neesmu.
Aizdomājos es pēc Pētera stāsta: tādā gadījumā taču vajag savas, mājas vistas audzēt un to kaulus vārīt. Jo man šķiet, ka, ja no veikala vistām ar ilgu vārīšanu visas vielas izvilks, tās skaidri nebūs nekam noderīgas. Vēl kādu ķīmiju arī izvilksi ārā. Kā jūs domājat?
